Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.

IETEKME UZ BALSTA–KUSTĪBU APARĀTU

Pēdējos gadu desmitos turīgie iedzīvotāji kļūst arvien mazkustīgāki un sēdus pavada vismaz 70 % no nomoda laika. Ikdienas neiromuskulārās stimulācijas apjoms, kāds iespējams tikai tad, ja cilvēks stāv un veic vieglu fizisku aktivitāti, nepieciešams, lai uzturētu balsta—kustību aparāta vielmaiņas veselību. Ilgstoša sēdēšana, īpaši neergonomiski iekārtotā darba vietā, var izraisīt ilgstošu statisku muskuļu kontrakciju, pastiprinātu spiedienu uz starpskriemeļu diskiem, saišu un muskuļu saspringumu, samazinātu audu elastību, izmainītus mugurkaula izliekumus, novājinātus paravertebrālos muskuļus, kas attiecīgi palielina balsta—kustību aparāta slimību risku. No 1185 biroja darbiniekiem, kas piedalījās pētījumā, 63 % atzīmēja, ka pēdējā gada laikā cietuši no balsta—kustību aparāta simptomiem, kas, viņuprāt, saistīti ar darbu. Visbiežāk skartās zonas: galva/kakls, muguras lejasdaļa, muguras augšdaļa, plaukstas pamatnes locītavas un pleci.

 

Turpina krāties pierādījumi, ka ķermenis fizioloģiski nav paredzēts ilgstošai sēdus pozai. Ja pusstundu pavada bez aktīvām muskuļu kontrakcijām ķermeņa lejasdaļā, samazinās lipoproteīnu lipāzes aktivitāte un glikozes uzsūkšanās apjoms, kas palielina aptaukošanās, sirds slimību un 2. tipa cukura diabēta risku. Tātad ik pēc 30 minūtēm šī statiskā pozīcija jāizjauc, proti, jāpieceļas kājās, jāapiet apkārt galdam, jāaiziet pēc ūdens vai jāpieiet pie loga. Pētījumos pierādīts, ka regulāri īsi pārtraukumi — piecelšanās uz vienu divām minūtēm ik pēc pusstundas sēdoša darba veicējiem pozitīvi ietekmē tādus veselības rādītājus kā holesterīna, triglicerīdu un glikozes līmenis asinīs. Turklāt pārtraukumos ieteicams nevis vienkārši stāvēt, bet pārvietoties (nelielas intensitātes fiziskā aktivitāte), jo tas uzlabo glikozes un insulīna regulāciju.

Jāatceras arī tas, ka ne tikai ilgstoša stāvēšana, bet arī ilgstoša sēdēšana palielina kāju vēnu varikozes risku, ko var novērst vai attālināt, ievērojot pastaigu pauzes un darbinot ikru muskuļus, ko šā iemesla dēļ arī mēdz dēvēt par otro sirdi, jo tiem ir ievērojama nozīme venozo asiņu atteces regulācijā.

Sāpes kakla daļā

Galvenie fiziskie sāpju riska faktori kakla daļā ir statiskas pozas, ilgstoša sēdēšana un kakla fleksija. Darbs sēdus stāvoklī rada nepārtrauktu statisku slodzi uz kakla muskuļiem, īpaši, ja darba vieta nav iekārtota ergonomiski. Statiskā slodze kakla muskuļos rosina biomehānisku saspringumu, paaugstinātu muskuļu tonusu, kas ilgākā posmā, visticamāk, radīs sāpes kakla daļā. Sakarība starp sēdus stāvokli un kakla sāpēm ir būtiska. Darbiniekiem, kas sēž vairāk nekā 95 % no darba laika, risks iegūt kakla daļas sāpes ir divreiz lielāks nekā tiem, kas gandrīz nekad darba laikā neatrodas sēdus stāvoklī. Ja darba laikā sēž vairāk par piecām stundām, ievērojami palielinās varbūtība, ka attīstīsies sāpes kakla daļā, turklāt ir sakarība starp sēdēšanas ilgumu un sāpju sastopamību.

Sāpes muguras lejasdaļā

Sāpes muguras lejasdaļā ir viena no lielākajām problēmām, no kā ik gadu cieš 34—51 % biroja darbinieku. Ilgstoša sēdēšana pie datora bieži vien rezultējas ar uz priekšu izvirzītas galvas stāju, kas izraisa apkakles zonas saspringumu un sāpes, trigerpun-ktus m. trapezius augšējās šķiedrās un galvassāpes, kas uz laiku rada pat darba nespēju. Sakņupusi vai asimetriska sēdus pozīcija parasti ir pie vainas muguras lejasdaļas muskuļu saspringumam, kas parādās kā sāpes vai diskomforts un skaidrojams ar to, ka vājie korsetes muskuļi (galvenokārt m. transversus abdominis, m. obliquus internus un mm. multifidi) nepilnvērtīgi pilda savas funkcijas un nespēj nodrošināt mugurkaula fizioloģiskos izliekumus.

Liekais svars

Sēdēšanas ilgums dienas laikā saistīts ar liekā svara problēmām pieaugušajiem neatkarīgi no tā, vai viņi nodarbojas vai nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. [9] Ir sakarība starp nepārtrauktas sēdēšanas ilgumu gan darbā, gan ikdienā vispār un aptaukošanos, proti, jo ilgāk sēž bez piecelšanās, jo lielāks aptaukošanās risks. Ir statistiski nozīmīga sakarība starp objektīvi mērītu vidējas intensitātes un ļoti intensīvu fizisko aktivitāti un lieko svaru vai aptaukošanos. Cilvēkus, kas nodarbojas ar ļoti intensīvām fiziskām aktivitātēm, liekā svara problēmas skar mazāk nekā tos, kas nodarbojas ar mazākas intensitātes aktivitātēm. Ilgstoša sēdēšana ar retiem pārtraukumiem saistīta ar palielinātu risku saslimt ar metabolisko sindromu, kam raksturīga centrālā tipa aptaukošanās. Izstrādājot vadlīnijas metaboliskā sindroma profilaksei, jānorāda, ka jāizvairās no nepārtrauktas ilgstošas sēdus pozīcijas.

Ieteikumi

Pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 64 gadiem PVO rekomendē vidējas intensitātes aerobo slodzi (aktivitātes laikā būtu grūti dziedāt, bet var sarunāties) vismaz 150 minūtes nedēļā vai vismaz 75 minūtes ļoti intensīvu aerobo slodzi (aktivitātes laikā grūti sarunāties) nedēļā, kas ilgst vismaz desmit minūtes bez pārtraukuma vienā piegājienā. Vairāk aktivitāšu (300 minūtes vidējas intensitātes slodzes vai 150 minūtes ļoti intensīvas slodzes) sniegs papildu labumu veselībai. Vismaz divreiz nedēļā jāveic spēka un lokanības vingrojumi galvenajām ķermeņa muskuļu grupām. [13] Šie ieteikumi atspoguļoti arī fizisko aktivitāšu piramīdā (attēlā).

Arī Latvijas Veselības ministrija izstrādājusi 11 ieteikumus, kā dienu darbā padarīt aktīvāku.

Aktīvi kustēties sāc jau pirms ierašanās darbā! Uz darbu brauc ar velosipēdu vai no sabiedriskā transporta izkāp pāris pieturu ātrāk un atlikušo ceļu noej kājām.
Cik vien bieži iespējams, pārvietojoties telpās, lifta un eskalatora vietā izvēlies kāpnes.
Bieži dzer ūdeni! Izvēlies mazāku glāzi, lai to papildināt vajadzētu biežāk. Pēc katras ūdens glāzes ej atsevišķi.
Drukājot dokumentu kopijas, pēc katras no tām ej atsevišķi.
Runājot pa mobilo tālruni, piecelies, izstaipies un pastaigājies.
Kafijas pauzi aizstāj ar desmit minūtes ilgu pastaigu parkā vai pa tuvējo apkārtni.
Kolēģim nezvani pa tālruni, bet aizej pie viņa.
Pusdienās dodies uz kafejnīcu, kas atrodas 5—10 minūšu gājiena attālumā no tava biroja. Bet, ja pusdieno darba vietā, atvēli laiku pastaigai.
Siltajās dienās mēģini ieviest “pastaigu apspriedes”, kad darba jautājumus ar kolēģiem apspriežat pastaigājoties.
Ja tas ir iespējams, tikšanās ar klientiem organizē ārpus biroja, vietā, līdz kurai var aiziet ar kājām.
Ik pēc 30 minūtēm, ko esi pavadījis sēdus, izkusties! Pastaigājies pa kabinetu, izstaipies un izvēlies kādu citu sēdēšanas pozu.

IETEIKME UZ PSIHISKO VESELĪBU

Stress un tā iemesli

Jēdzienam “stress” ir vairākas definīcijas. Angļu valodā stress nozīmē “spiediens, sasprindzinājums, spriedze”. Tradicionāli stresu pieņemts definēt kā organisma homeostāzes izmaiņas dažādu iekšējo un ārējo faktoru ietekmē, būtībā tā ir adaptīva atbilde, kas organismam ļauj tikt galā ar ikdienas situācijām. Stresa faktors (stresors) ir ietekme uz organismu, kas izraisa stresa reakciju. Šos faktorus par stresoriem padara cilvēka uztvere, subjektīva nozīmīguma un svarīguma piešķiršana tiem. Īstenībā šie faktori ietver visu, kas var radīt “stresu”, parasti arī tādas izjūtas kā dusmas vai bailes. Tā var būt tikšanās ar radinieku vai cilvēku, ar kuru ir sarežģītas attiecības, eksāmenu gaidīšana, darba pienākumu spiediens, sērošanas reakcija uz svarīgu zaudējumu, gatavošanās tādam pārmaiņām kā bērna piedzimšana vai dzīvesvietas maiņa.

Noteikts stresa daudzums vajadzīgs visiem cilvēkiem, arī negatīvais. Pretējā gadījumā mēs nevarētu pat ieelpot. Tomēr ilgstošs, nepārtraukts stress, uzkrājoties un “uzkrītot” vienā periodā, kļūst par “distresu”, kas kaitīgi ietekme veselību, apgrūtina sociālo komunikāciju, mazina darbaspējas, novājina un demoralizē cilvēku.

Pārmērīga slodze, psihoemocionāli smags darbs, darba ietekme uz ģimenes dzīvi, nepamatotas prasības, cerības, pārmērīga atbildība, nepietiekama atzinība un novērtējums no vadības puses, subjektīva izjūta, ka atlīdzība par paveikto ir nepietiekama, kā stresu inducējoši faktori var izraisīt psihosomatiskus simptomus, arī depresiju un hronisku nogurumu.

Šajā saistībā būtiska nozīme ir oksidatīvajam stresam (OS). OS veidojas kā pro–oksidantu/antioksidantu disbalansa stāvoklis, kad organisma antioksidatīvās spējas tiek pārsniegtas ar reaktīvo skābekļa formu tīro summu. [18] Brīvo radikāļu uzkrāšanās asinsvados aktivē patoloģiskus bioķīmiskos procesus, attīstās iekaisums. Neironu membrānu fosfolipīdi ir īpaši jutīgi pret oksidatīvo bojājumu, tāpēc mainās signālu pārneses mehānismi. OS procesa ietekmētās lipīdu peroksidācijas un proteīnu oksidācijas iespaidā ātri attīstās ateroskleroze un hipertensija. [20] Oksidatīvā stresa produkti ir viens no svarīgajiem parametriem depresijas smaguma noteikšanai un prognozēšanai.

Ilgstoša stresa draudi

Stress bojā cilvēka ierasto dzīves ritmu. Lielās nervu spriedzes dēļ “zem sitiena” ir tādas orgānu sistēmas kā sirds—asinsvadu sistēma, gremošanas trakts, endokrīnā sistēma. Stress veicina tādu slimību attīstību kā hipertensija, stenokardija, gastrointestinālie traucējumi, miega traucējumi, neirozes, neauglība, depresija, imunitātes pasliktināšanās, muguras sāpes, galvassāpes. Faktiski ikviena ietekme uz orgānu sistēmu var būt sekas veģetatīvās nervu sistēmas pārslodzei. Svarīgi pieminēt, ka psihosomatiskas izpausmes var krustoties ar somatiski psihiskajām, tādējādi veidojot apburto loku.

Situāciju apgrūtina tas, ka dienas laikā stresu izraisa daudz situāciju. Cilvēks var just trauksmi, var pasliktināties garastāvoklis, parādīties aizkaitināmība, emocionāls kāpums un kritums, vēlme palikt vienam, bailes, vainas izjūta, kauns, skumjas, sēras, dusmas vai vientulības izjūta. Veģetatīvo nervu sistēmu ietekmē arī neizstrādātas un neizteiktas emocijas. Tas, cik indivīds jūtas apmierināts un gandarīts, veicot darbu, cieši saistīts ar viņa psihisko veselību. Tie, kas nav gandarīti darbā, vidē, kurā strādā, ir vairāk nomākti, trauksmaināki un ar zemāku pašcieņu.

Vairākos pētījumos pierādīta arī stresa ietekme uz kognitīvās funkcijas pasliktināšanos; pierādīts, ka stress mazina spēju iegaumēt jaunu informāciju, vienlaikus izmainot emocionālās atmiņas veidošanos. Publicēti dati, ka stress rada strukturālus bojājumus hipokampā, kas, savukārt, ir tieši saistīts ar sliktāku mācīšanās spēju, mazinātu spēju koncentrēties un vājāku atmiņu.

Risks izdegšanas sindroma attīstībai

Dažreiz ilgstošs stress darbā var izraisīt izdegšanas sindromu. Apkopotā informācija liecina, ka pasaulē nav vienotas izdegšanas sindroma (IS) definīcijas, taču var teikt, ka IS ir stāvoklis, kam raksturīgi pieci galvenie aspekti: emocionāla diskomforta stāvoklis, psihiski un uzvedības simptomi, stāvoklis un uzvedības simptomi radušies darba vides ietekmē, simptomus novēro indivīdiem bez nozīmīgas psihopatoloģijas un simptomu iespaidā krītas darba produktivitāte un efektivitāte. Klīniski IS izpaužas ar emocionālu izsīkumu, kognitīviem traucējumiem, motivācijas trūkumu, vēlēšanos distancēties no darba, veselībai kaitējošu paradumu rašanos vai pastiprināšanos, psihosomatisko simptomu izpausmēm. Stresa hormonu blakusprodukti strādā kā sedatīvi (ķīmiskas vielas, kas liek mums būt mierīgiem vai nogurušiem). Kad šādu blakusproduktu ir daudz (un tas notiek hroniska stresa apstākļos), tie rada enerģijas trūkuma vai depresijas izjūtu. Varbūtību depresijas attīstībai palielina arī domāšanas paradumi, kas ietekmē to, vai stresu redzam negatīvi: zems pašnovērtējums vai pārliecība, ka cilvēks nespēj tikt galā ar stresu.

Vai agrāk bija citādi?

Salīdzinot ar mūsu vecākiem vai vecvecākiem, mēs aizvien vairāk laika pavadām vidē, kas ne tikai ierobežo fizisko aktivitāti, bet pat pieprasa ilgstošu sēdēšanu: darbā, mājās, transportlīdzeklī. Darbavietas, skolas, mājas, transportlīdzekļi un sabiedriskās telpas tiek pārveidotas veidā, kas mazina cilvēku kustību un muskuļu darbību. Šīs izmaiņas cilvēku uzvedību ietekmē divējādi: cilvēki pārvietojas mazāk un sēž vairāk. No evolūcijas viedokļa cilvēka ķermenis paredzēts, lai pārvietotos: tas bija būtiski, lai mēs kā suga izdzīvotu. Nesenā pāreja no fiziski prasīgas dzīves uz dzīvi ar tikai dažiem fiziskiem uzdevumiem bija pēkšņa un negaidīta, ja uz to skatāmies no cilvēces perspektīvas.

Mazkustīgs dzīvesveids, reta vai nepilnīga muskuļu sistēmas izmantošana pastiprina negatīvo di-stresa ietekmi (un pretēji), tāpēc daudzas aktīvās vielas (piemēram, kortizols, adrenalīns, noradrenalīns) asinīs ilgāku laiku cirkulē pastiprinātā koncentrācijā, tādējādi ķermeni saglabājot spriedzes stāvoklī un apgrūtinot nervu sistēmas nomierināšanas procesus. Diemžēl cilvēks, kam ir mazkustīgs dzīvesveids, ļoti bieži neapzinās sekas, līdz ir jau par vēlu.

Lielākā daļa uzskata, ka ir pietiekami aktīvi — viņi taču visu dienu ir aizņemti darbā ar svarīgu uzdevumu risināšanu! Reizēm tas tiešām tā arī ir. Daži uzskata, ka viņu “treniņš” katru dienu ir ceļš uz darbu un mājup. Diemžēl šāda slodze pilnībā neatbilst pietiekamai fiziskai slodzei, jo viss pārsvarā tiek risināts sēdus stāvoklī.

Riski fiziskajai veselībai

Mazkustīga dzīvesveida ietekmē var attīstīties aptaukošanās. [12] Fizisko aktivitāšu trūkums izraisa lēnu vielmaiņu, kas, savukārt, samazina sadedzināto kaloriju skaitu. Liekās kalorijas diezgan ātri sāk uzkrāties tauku veidā. Pētījumos apliecināta saistība starp mazkustīgu dzīvesveidu, ilgāku laika pavadīšanu pie TV un paaugstinātu triglicerīdu un insulīnrezistento marķieru līmeni asinīs. Bet aptaukošanās ievērojami palielina risku saslimt ar dažādām slimībām, negatīvi ietekmē sirds—asinsvadu sistēmas darbību, palielinot iespējamību saslimt ar koronāro sirds slimību vai hipertensiju. Sēdošs dzīvesveids negatīvi ietekmē stāju un var būtiski bojāt muguras stāvokli, jo muskuļi, kas tur mugurkaulu, kļūst krietni vājāki. Ilgstoša sēdēšana un mazāk muskuļu kontrakciju samazina lipoproteīnu lipāzes aktivitāti, paaugstina triglicerīdu līmeni, samazina glikozes absorbciju un veicina glikozes stimulētas insulīna sekrēcijas mazināšanos.

Depresija

Izmantojot vairākus pētījumus (datus par vairākiem simtiem tūkstošu pacientu), Ķīnas zinātnieki atklājuši, ka mazkustīgs dzīvesveids depresijas attīstības iespēju palielina par 25 %, salīdzinot ar cilvēkiem, kuru dzīvesveids nav mazkustīgs. [25] Pētījumā, kas publicēts britu sporta medicīnas žurnālā, Zhai ar kolēģiem apkopojuši un analizējuši 24 pētījumu novērojumus (kopā 193 166 pacienti) par mazkustīga dzīvesveida un depresijas riska saistību. Divi no pētījumiem veikti Austrālijā, četri Āzijā, septiņi Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, 11 Eiropā. Neatkarīgi no kontinenta cilvēkiem ar augstāko mazkustīga dzīvesveida līmeni ir par 25 % lielāka iespēja sirgt ar depresiju, salīdzinot ar tiem, kam mazkustīga dzīvesveida līmenis ir zemāks. Pētījums atklāj arī atšķirības samērīgi mazkustīga dzīvesveida aktivitātēm. Piemēram, tiem, kas laiku pārsvarā pavada pie TV ekrāna, ir par 13 % lielāka iespēja sirgt ar depresiju, bet tiem, kas neaktīvo laiku pavada pie datora vai internetā, ir par 22 % lielāka iespēja. Teychenne uzsver: lai arī nav skaidrs, vai depresija ir cēlonis vai sekas, zinātnieki jau pierādījuši, ka mazkustīgs dzīvesveids saistīts ar tādām veselības problēmām kā asinsvadu slimības un 2. tipa cukura diabēts: “Ziņa, kuru vajadzētu saklausīt, — kusties vairāk un sēdi mazāk!”

Ko darīt?

Cilvēkiem ar mazkustīgu darbu jāveic vingrinājumi, kas uzlabo sirds—asinsvadu sistēmas, elpošanas sistēmas darbību, tādējādi palielinot kopējo izturību. Šīm uzdevumam atbilst mēreni intensīvi vingrojumi, taču pietiekami ilgstoši. Šādu dozētu slodzi var nodrošināt soļošana, skriešana, peldēšana, slēpošana, laivošana, sporta spēles, riteņbraukšana.

Šie vingrinājumi ir arī efektīvs līdzeklis psihoemocionālās spriedzes likvidēšanai. Izvēle atkarīga no nosacījumiem, cilvēka iespējām un interesēm, atceroties, ka vingrinājumiem būtu jāiesaista visas muskuļu grupas. Nozīme ir arī spējai gūt prieku, gandarījumu un relaksēties, savu artavu dod intelektuāli un fiziski vingrinājumi, veselīga un sabalansēta pārtika, būtiska ir spēja būt empātiskam un dalīties emocijās, svarīgs ir pietiekams naktsmiers. [6; 10] ASV Pediatru asociācija iesaka saīsināt pie TV un datorspēlēm pavadīto laiku — ne vairāk kā divas stundas dienā. Rekomendē arī biežāk piecelties no krēsla gan mājās, gan darbā. Samazināto ilgstošo sēdēšanu viegli apvienot ar fiziskas aktivitātes ieteikumiem un svara kontroles īstenošanu.

Noslēgumā

Ilgstoša sēdus pozīcija, kas pārsniedz 30 minūtes, palielina sāpes mugurā un kakla daļā, palēnina vielmaiņu, palielinot varbūtību, ka attīstīsies kardiovaskulārās slimības un aptaukošanās. Vēlams reizi 30 minūtēs uz vienu divām minūtēm piecelties un pastaigāties. Kaut arī fizisko aktivitāšu daudzums un intensitāte nevar izdzēst ilgstošās sēdēšanas radītās problēmas, tomēr jāievēro, ka vidējas intensitātes fiziskas aktivitātes nepieciešamas vismaz 150 minūtes nedēļā.

Pārmērīga slodze, psihoemocionāli smags darbs, darba ietekme uz ģimenes dzīvi, nepamatotas prasības, cerības, pārmērīga atbildība, nepietiekama atzinība un novērtējums no vadības puses, subjektīva izjūta, ka atlīdzība par paveikto ir nepietiekama, kā stresu inducējoši faktori var izraisīt psihosomatiskus simptomus, arī depresiju un hronisku nogurumu, bet fiziski vingrinājumi ir efektīvs līdzeklis psihoemocionālās spriedzes likvidēšanai.

Akūtu sāpju mazināšanai pacientiem ar sāpēm muguras un kakla daļā var izrakstīt nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL), izvērtējot pacienta vispārējo veselības stāvokli. Biežāk lietotie NSPL šādu sāpju mazināšanai ir salicilskābes, fenilpropionskābes un feniletiķskābes atvasinājumi (piemēram, ibuprofēns, diklofenaks).

Psihosomatisku sarežģījumu gadījumā kognitīvo funkciju uzlabošanai pacientiem var ordinēt speciālus medikamentus — memantīnu, Ginkgo Biloba, nootropus preparātus (piracetāmu, pramiracetāmu, fenibutu), antioksidantus. Pierādīta Ginkgo Biloba pozitīvā ietekme uz atmiņu, kā arī preparāta neiroprotektīvās īpašības. Kognitīvu deficītu ārstēšanā efektivitāte pierādīta pramiracetāmam — īpaši tādu traucējumu gadījumā, kas saistīti ar galvas smadzeņu bojājumu. Piracetāmam pierādīta arī efektivitāte depresijas un trauksmes simptomu mazināšanā, turklāt šis efekts ir labāks nekā atmiņas uzlabošanā. Piracetāmu lietojot kopā ar vazodilatējošiem medikamentiem, tā efekts pieaug vēl vairāk.
KOPSAVILKUMS

Ilgstoša sēdēšana — īpaši neergonomiski iekārtotā darba vietā — var izraisīt virkni problēmu, kas attiecīgi palielina balsta—kustību aparāta slimību risku.

Statiskā slodze kakla muskuļos rosina biomehānisku saspringumu, paaugstinātu muskuļu tonusu, kas ilgākā posmā rada sāpes kakla daļā.
Ir sakarība starp nepārtrauktas sēdēšanas ilgumu gan darbā, gan ikdienā vispār un aptaukošanos, proti, jo ilgāk sēž bez piecelšanās, jo lielāks aptaukošanās risks. Mazkustīgs dzīvesveids, reta vai nepilnīga muskuļu sistēmas izmantošana pastiprina negatīvo distresa ietekmi (un pretēji), tāpēc daudzas aktīvās vielas (piemēram, kortizols, adrenalīns, noradrenalīns) asinīs ilgāku laiku cirkulē pastiprinātā koncentrācijā, tādējādi ķermeni saglabājot spriedzes stāvoklī un apgrūtinot nervu sistēmas nomierināšanas procesus.
Cilvēkiem ar mazkustīgu darbu jāveic vingrinājumi, kas uzlabo sirds—asinsvadu sistēmas, elpošanas sistēmas darbību, tādējādi palielinot kopējo izturību. Šie vingrinājumi ir arī efektīvs līdzeklis psihoemocionālās spriedzes likvidēšanai.